Menu
Iestājoties siltam un saulainam laikam, sarosījušies dārzu un mazdārziņu īpašnieki, kas steidz sakopt apkārtni un lūko arī pēc kāda stādiņa, kurš pavasarī priecēs aci, bet vasarā – arī vēderu. Sākoties dārza darbu sezonai, zemnieku saimniecības “Liepas” stādaudzētavā Dobelē darbs nomaina darbu. Kā stāsta stādaudzētavas dibinātāja un vadītāja Zaiga Apse, nevienu brīdi nedrīkst nokavēt – ja šodien noslinkosi, pēc nedēļas būs jau par vēlu.
Zemnieku saimniecība “Liepas” nākamgad svinēs ceturtdaļgadsimta jubileju. Z. Apse 1993. gadā to dibināja uz entuziasma pamata ar mērķi izveidot augļkopības stādaudzētavu, kas šodien ir viena no lielākajām valstī. Strauja tās attīstība sākās 2000. gadā, ieviešot augļukoku konteinerstādu audzēšanu un augļukoku ziemas potēšanu. Ar savu produkciju ģimenes uzņēmums, kurā tiek novērtēts gan Zaigas, viņas vīra Daiņa un kuplā bērnu pulciņa, gan uzticīgo darbinieku ieguldījums, pazīstams visā Latvijā.
“CENŠAMIES katram cilvēkam un vietai atrast individuālu pieeju,” teic Zaiga Apse.
Stādaudzētavā aptuveni desmit hektāru platībā audzē augļu kokus (ābeles, bumbieres, plūmes, ķiršus, Latvijas persikus un aprikozes), ogulājus un rozes, lepojoties ar lielu šķirņu daudzveidību. “Liepās” atrodamas, piemēram, vairāk nekā simt ābeļu šķirņu, bet pārējās kultūras sastopamas 20-30 šķirņu daudzveidība. Saldo ķiršu vien ir ap 30 dažādu šķirņu. “Ir trīs kategoriju pircēji. Vieni meklē to, kas auga vecmāmiņas dārzā. Vairums ir tādu, kuri paklausās, kas labi aug, un izvēlas to, bet trešie meklē kaut ko pavisam jaunu savai kolekcijai. Cenšamies aptvert visu, tāpēc pamatoti varam lepoties ar lielu šķirņu daudzveidību,” stāsta Z. Apse.
“Liepas” ir viena no pirmajām Latvijas Stādaudzētavām, kas sāka piedāvāt augļukoku konteinerstādus. No lauka izrakti kailsakņu kociņi dārzā jāstāda uzreiz agrā pavasarī no marta otrās puses līdz maija sākumam, kamēr augs vēl ir bezlapu stadijā, vai rudenī no septembra beigām līdz novembrim, kad iestājas pastāvīgi sali. Šādu stādu cena ir zemāka. Taču konteinerstādus var stādīt visu gadu – no agra pavasara līdz vēlam rudenim. “Mums pašiem dārzā ir pa Jāņiem stādīti koki, aug ļoti skaisti. Uz konteinerstādiem strādājam diezgan aktīvi, jo ne vienmēr cilvēks var uzreiz iestādīt, varbūt tālu jāved. Tas ir pluss, zinot, ka var tikt pie stādiņa, kas labi ieaugsies,” stāsta Z. Apse. Ir divas konteinerstādu audzēšanas tehnoloģijas. Pirmajā gadījumā augs uzreiz no uzpotēšanas brīža tiek audzēts plēves konteinerā. Taču citi, piemēram, kauleņkoki labāk izaug uz lauka, un tikai tad tiek podoti. Šajā gadījumā starp plēves podiņu un sakni ir vēl tīkls, kas satur kūdras substrātu, kamēr sakņu kamols nav saaudzis.
Lai gan “Liepu” klientu lokā ir arī komercdārzi un stādu tirdzniecības un apzaļumošanas uzņēmumi, pamatā stādus iegādājas privāto dārzu īpašnieki. “Cenšamies katram cilvēkam un vietai atrast individuālu pieeju. Braucam arī uz dārziem, konsultējam. Kokaudzētava atrodas Dobelē, bet cenšamies aptvert visu Latviju – vai tās ir izstādes, vai stādu laukumi. Pašlaik stādu laukums mums ir Rīgā, tuvākajās dienās būs arī Jelgavā,” stāsta Z. Apse. Jelgavnieki ir regulāri un zinoši stādaudzētavas klienti, tāpēc stādaudzētavā domājuši, vai pieņemt izaicinājumu veidot laukumu arī Jelgavā. “Sapratām, ka ne vienmēr var pie mums atbraukt un kādreiz cilvēkam varbūt vajag tikai vienu vai divus stādiņus,” stāsta Z. Apse.
Stādaudzētavas produkciju izbraukuma tirdzniecības vietās var redzēt daudzviet – gan stādu parādēs, gan gadatirgos. “Cenšamies aptvert iespējami lielāku teritoriju, ne tikai Rīgu, sniedzot arī informāciju, kā stādiņu audzēt, kopt.” Stādaudzētavai ir arī filiāle Ilūkstē. “Vēsturiski izveidojies, ka Zemgalē un Kurzemē, arī Vidzemē augļkopības kokaudzētavu ir vairāk un spēcīgākas. Lai cilvēkiem nebūtu jāsamierinās ar mazāku sortimentu vai ievestiem stādiem, mēs strādājam arī tur, protams, pieskaņojoties klimatiskajiem apstākļiem.” Zemgale klimatisko apstākļu ziņā ir pateicīgāka, kaut mūsu pusē kociņus var apskādēt kailsali. Tāpēc “Liepās” tiek audzētas Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas šķirnes, kas praksē ir pārbaudītas. “Mums blakus ir Dārzkopības institūts, kurā zinātnieki izmēģina jaunās šķirnes, bet mēs praksē skatāmies un katram piedāvājam to vislabāko. Ne vienmēr jāizvēlas jaunās šķirnes – to var darīt cilvēks, kurš zina, ko dara un ko prot,” iesaka Z. Apse.
“Liepu” stādaudzētava ir ne tikai Latvijas Augļkopības asociācijas biedre, piedalās Stādu audzētāju biedrības valdē un reģistrēta Valsts augu aizsardzības dienestā, bet arī Lauku ceļotāju biedrības biedre, kas nozīmē, ka saimniecība ir atvērta tūristiem. Jūlijā sākumā, kad zied arī aptuveni simt šķirņu rozes, šeit tiek rīkoti dārza svētki, aicinot interesentus, stāstot un rādot koka dzīves ceļu, sākot no sēkliņas. Pērn tika demonstrēts arī potēšanas process.
Latvijā ir ap desmit spēcīgu augļukoku stādaudzētavu, taču “Liepas” ar tām sadzīvojot labi. “Mūsu stādaudzētava jau labu laiku aktīvi darbojas Stādu audzētāju biedrībā. Šobrīd valdē ir dēls, pirms tam pati tur darbojos. Biedrībā risinām jautājumus, kas saistīti ar mūsu nozari, tāpēc, ja ne visi, tad lielākā daļa kolēģu ir labi zināmi. Ja mēs karosim savā starpā un mēģināsim cits citu noēst, nekad jau vieta tukša nepaliks. Un tad to aizņems kāds lielāks vai ienāks kāds no Holandes. Drīzāk mēs sadarbojamies, padalāmies ar informāciju,” stāsta Z. Apse.
Stādaudzētava var lepoties ar pērnā gada nogalē saņemto kvalitātes zīmi “Kvalitatīvs Latvijas produkts” un apbalvojumu “Latvijas eksportprece”. “Paši sakām, ka tas mums iedots avansā, jo eksportējam salīdzinoši nedaudz – virzāmies uz ziemeļu pusi. Mēs šīm valstīm esam interesanti tieši ar lielo šķirņu dažādību. Tās nav trīs vai, maksimums, piecas ābolu šķirnes, ko var redzēt veikalos. Varam piedāvāt daudzas, sākot ar agrajām ‘Baltais Dzidrais’ un cukuriņveidīgajām līdz pat pavisam vēlajiem ‘Sīpoliņiem’ un igauņu ‘Telisāre’. Turklāt eksportējot stādiem jābūt konteineros, mūsu stādi ir lētāki nekā vietējie un atbilst turienes klimatiskajiem apstākļiem. Mums bija pasūtījums uz Zviedrijas daļu, kur ziemas ir mazāk bargas nekā pie mums. Ja klimatiskie apstākļi atbilst, uz to var strādāt. Neesmu pret, ka pie mums ieved šķirnes, bet tad lai tās atbilst mūsu apstākļiem un šeit labi aug.”
Lai gan konteinerstādu piedāvājums palīdz samazināt nozarei piemītošo sezonalitātes raksturu, tomēr izvairīties no tā nevar. Tāpēc dārzniecībā svārstās darbinieku skaits, kurš vasarā ir lielāks, bet ziemā – mazāks. “Lai arī šis ir sezonas darbs, kadru mainība ir zema. Mums ir ļoti labi darbinieki, kas prot savu darbu, cenšas un kam tas patīk. Ziemā ir atvaļinājums, bet katru pavasari gadu no gada viņi nāk atpakaļ,” stāsta Z. Apse.
Stādaudzētava arī dod darbu skolēniem vasaras brīvlaikā, piedaloties Nodarbinātības Valsts aģentūras projektā. “Pagājušajā gadā bija vairāk nekā desmit bērnu, un pamatā varu teikt labus vārdus. Ir gājis visādi, kāds varbūt tikai vienu dienu iztur. Dienā, kad bērni nāk pieteikties, izrunājam, kas būs jādara, vai viņi varēs tajā saulē, lietū vai vējā stāvēt uz lauka, vai varēs to muguriņu liekt, stiepties. Tā kā pati esmu augusi tādā vidē un strādājusi vasaras darbus Dobeles Augļkopības izmēģinājumu saimniecībā, kas atradās netālu no šejienes, zinu, ka 15 gados to var darīt, un ņemam bērnus pretī,” stāsta Z. Apse.
Stādaudzētavas saimniecei pašreizējā darba vide ir pazīstama jau kopš bērnības. “Mana mamma ir bijusi kokaudzētavas vadītāja tepat Dobelē, no bērnu dienām esmu skraidījusi līdzi pa lauku. Kad bija jādomā, kā savus bērnus pabarot un izaudzināt, šo vidi jau mazlietiņ zināju. Vīrs ir agronoms, no Bulduriem nācis, divas zināšanu skolas likām kopā. Mūsu lielie dēli arī strādā un piepalīdz, meitenes vēl mācās, arī vedeklas ir iesaistītas. Nekas nav bijis piespiedu kārtā, bet ir sanākusi tāda pēctecība. Un tagad jau skatos, kā mazbērni skraida starp kokiem,” vērojumos dalās Z. Apse.
Raksta autors: Santa Logina
Foto autors: Raitis Puriņš