Menu
Sakiet, kurš ir labākais laiks augļu koku un ogulāju stādīšanai – pavasaris vai rudens?
Ar savu vairāk nekā 20 gadu pieredzi varu teikt, ka ogulājus labāk stādīt rudenī, jau no septembra vidus – ja garš rudens, tie ļoti labi iesakņojas. Savukārt, pavasarī, piemēram, upenes ļoti agri saplaukst – varat nepagūt iestādīt.
Kailsakņu ābeļu, bumbieru, kauleņkoku – plūmju, ķiršu – stādus var stādīt gan rudenī, gan pavasarī.
Eksotiskās kultūras – persikus, aprikozes, kādu gleznaināku un jūtīgāku saldo ķiršu šķirni labāk stādīt pavasarī.
Zaiga ir uzaugusi starp augļu kokiem. Kā maza meitene pinusies pa kājām un vēlāk palīdzējusi mammai Annai Sīmansonei Dobeles augļkopības un izmēģinājumu stacijas dārzos. Kāds tur brīnums, ka 90.gados, kad dalīja zemes, Zaiga nolēma veidot pati savu stādaudzētavu.
Stādaudzētava Liepas
Dibināta: 1993.gadā
Strauja attīstība: sākās 2000.gadā, kad tika ieviesta konteinerstādu audzēšana un ziemas potēšana.
Ģimenes uzņēmums: stādaudzētavas īpašnieki ir Zaiga un Dainis Apses; stādaudzētavā patlaban strādā četri no viņu sešiem bērniem
Darbinieki: pastāvīgi strādā 2-4, sezonāli ap 20 darbinieki
Platība: ap 10 ha
Darbības virziens: augļu koku un ogulāju stādu un rožu stādu audzēšana un tirdzniecība
Specializācija: konteinerstādu un kailsakņu stādu tirdzniecība privātajam sektoram – piemājas dārziņiem, mazdārziņiem
Sortiments: viena no Latvijas lielākajām audzētavām augļu koku un ogulāju šķirņu (ābeļu šķirņu vairāk nekā 80, plūmju, ķiršu, bumbieru šķirņu ap 30.) izvēlē. Piedāvā arī daudzas ogulāju, persiku, aprikožu šķirnes.
Tirdzniecības vietas: Dobelē stādaudzētavas teritorijā, Rīgā K.Ulmaņa gatvē un Ilūkstē Ilūkste skaitās Zemgales teritorija , lai cik dīvaini tas neizklausītos), kā arī lielākajos Latvijas stādu gadatirgos. Tuvākie gadatirgi oktobrī Salaspilī Nacionālajā Botāniskajā dārzā un izstāžu kompleksā Rāmava.
Padomju laikā bija pat oficiāli noteikts datums, kad drīkstēja sākt tirgot augļu koku stādus -1.oktobris. Gribētāji garās rindās sāka stāvēt jau septembra pēdējā naktī, jo visiem nekad nepietika.
Mūsdienās tāda datuma nav, bet pamatnoteikums ir, ka augļu kokus kailām saknēm stāda tad, kad kokiem nav lapu – vai nu pirms saplaukšanas vai pēc nobiršanas. Ja, stādot kociņu kailām saknēm, tam tomēr kāda lapa ir klāt, tā obligāti jānorauj nost. Mēs audzētavā kailsakņus sākam rakt ārā pēc 20.septembra.
Konteinerstādiem kārtība tāda, ka tos var stādīt uzreiz, līdzko zeme ir vaļā, un turpināt stādīt visu sezonu.
Kāpēc kailsakņus nevar ātrāk?
Tāpēc, ka kociņam rudenī ir jānobriest ziemas mieram. Ja izrok par ātru, tas nav sagatavojies ziemai un lielāks risks, ka var izsalt.
Kā prognozējat – ko ļaudis šoruden pirks?
Pamatu pamats jau gadiem ir nemainīgs – cilvēkiem garšo saldie āboli no curiņu grupas, arī ar bumbierābolu garšu. No rudens saldskābajiem joprojām populārākie ir ‘Auksis’, ‘Rubīns’, vecais labais ‘Trebū’ un arī tā uzlabotā versija ‘Mary Gold’. Vēl izvēlas standarta ‘Antonovku’, tās variācijas „Bogatir’’, ‘Sinap Orlovskij’. No agrajām plūmēm ‘Skoroplodnaju’, no pašauglīgās šķirnes, kā Viktoriju’, ‘Edinburgas hercogu’ un citas. Saldos ķiršus parasti izvēlas tā, lai būtu dažādu krāsu – sarkani, rozā dzelteni vai arī, lai, sakombinējot šķirnes, ķiršus var ēst no jūnija sākuma līdz jūlija beigām.
Pamatsortimentam viļņveidīgi pienāk klāt dažādas papildus vēlmes – augststumbra ogulāji, ģimenes ābeles, pēdējos gados – kolonābelītes. Beidzamajā laikā ļoti pieprasīti ir arī persiki un aprikozes. Jāteic, ka Latvijas šķirnes tiešām dārzos arī ļoti labi jūtas, ja vien atrod tām piemērotu vietu. Šogad bija tik skaista raža, un ne tikai mums vien!
Ir šķirnes modes kliedzieni, kas uzmirdz, bet pēc tam nevienam tās vairs nevajag. Piemēram, ‘Orļiks’, starp citu, ļoti laba šķirne – garšīgi āboli, ātri sāk ražot, zems vainags. Vienu pavasari Laila Ikase kādā izdevumā to bija pareklamējusi un tad tai pavasarī katrs otrais brauca un prasīja ‘Orļiku’. Pēc tam pircējiem reklāma aizmirsās un pēc pāris gadiem, kad mēs bijām izaudzējuši pietekami daudz stādu pieprasījums samazinājās. Jau kādus gadus 10 cilvēki labprātāk izvēlas ābeles ar samazināto augumu – pundurus un puspundurus. Jebkura šķirne – gan ‘Baltais dzidrais’, gan ‘Antonovka’, gan ‘Konfetnoje‘ var būt gan maza (2-3 m augsta), gan liela (virs 4 m) – tas atkarīgs no tā, uz kādas saknes jeb potcelma kokaudzētavā to uzpotē.
Augumā samazināto ābeļu pluss ir ātrāka raža un vieglāka tās novākšana, bet mīnus – īsāks ābeles mūžs, 20-30 gadi. Turklāt mazās ābelītes vairāk garšo zaķiem un citiem grauzējiem, tāpēc ziemās to stumbri jāpiesedz.
Kolonābeļu grupā gan neviena ‘Antonovka’ vai ‘Baltais dzidrais’ nebūs. Kolonābeles ir speciāli radītas šķirnes, kas veido kompaktu vainaga formu līdzīgi kā papeles. Šajā grupā būs konkrētas Krievijā, Polijā un mūsu pašu Dobelē audzētas šķirnes, piemēram, ‘Baiba’, ‘Uldis’, ‘Čiepa’, ‘Anda’ ar dažādu ienākšanās laiku. Arī kolonābeles var būt gan augumā mazākas, gan lielākas, ja potē uz augstāku potcelmu.
Kolonābeles ieteicamas pilsētu privātmāju dārzos, kur ļoti ierobežota zeme, tomēr gribas kādu našķi. Ražas nebūs lielas, bet ābeles ļoti skaisti bagātīgi zied pavasarī, tās var likt pat puķu dobē kā soliteru vai stādīt gar gruntsgabala malu kā dzīvžogu.
Kolonābeles atškirībā no citām jāgriež pēc iespējas mazāk. Ja nogriezīsiet galotni, veidosies puškis, zari būs ļoti tuvu cits citam un metīsies klāt slimības.
Jums tepat blakām Pētera Upīša dārzs, savulaik bija Dobeles AIS stādaudzētava, ko vadīja jūsu mamma. Augļu koku audzēšana Dobelei ir tāda pati vizītkarte, kā, piemēram, dzirnavnieks, kas dūc jums blakām.
Jau no seniem laikiem apkārtnē bija spēcīgas augļkopības saimniecības, piemēram, Vārnu kokaudzētava pagājušā gadsimta 30.gados.
Padomju laikā augļkopībā bija trīs spēcīgas stādaudzētavas – Pūrē, Dobelē un Bulduros. Katrai sava skola, principi un drusku arī savstarpēja rīvēšanās. Mana mamma Anna Sīmansone, kuru es uzskatu par vienu no savas profesijas zinošākajiem cilvēkiem, vadīja Dobeles augļkopības izmēģinājumu saimniecības kokaudzētavu (AIS). Es pēc profesijas neesmu ar dārzkopību saistīta. Bet neviena skola neiemāca to, ko es iemācījos pie mammas praktiskajā skolā, kā bērns skraidot viņai līdzi pa laukiem un dārziem.
Vai Liepas ir turpinājums mammas vadītajai stādaudzētavai?
Nē, AIS juku laikos pievienoja Upīša dārzam. Mamma aizgāja pensijā.
Bet šīs kokaudzētavas dzīve sākās ļoti vienkārši – es pabeidzu vidusskolu, apprecējos, viens pēc otra piedzima divi bērni un bija jādomā, kā viņus pabarot.
Kad varēja pieteikties uz tām zemēm, kam nebija mantinieku, nodibināju zemnieku saimniecību un pieprasīju 5 hektārus. Toreiz kokaudzētavas valsts neuzskatīja par perspektīvu nozari, tāpēc zemi deva tikai tiem, kam ir govis. Nav govs – nebūs zeme! Tad no radiem aizņēmāmies telīti, ko nolikām kaimiņu kūtiņā, lai ir ko parādīt, ja gadījumā kāds prasa. Ar telītes palīdzību tikām pie trim hektāriem. Tas bija pietiekami maz, lai nebūtu vērts domāt par cita veida lauksaimniecību, taču stādu audzēšanai sākumam pietika. Tā 1993.gadā Liepas arī sākās.
Kāpēc Liepas? Jūs pati esat Apse un, godīgi sakot, reizēm stādaudzētavas nosaukums jūk ar jūsu uzvārdu.
Apse ir mans uzvārds. Kāpēc Liepas? Kad kārtoju zemes dokumentus, pēkšņi zvana no pagasta – mums vajag jūsu saimniecības nosaukumu! Saku – apdomāšos. Nē, vajagot tūlīt uz karstām pēdām. Tad mammīte atcerējās, ka tētis (viņš nomira, kad es biju pavisam maza meitene), ceļot māju, bija domājis to nosaukt Liepas. Liec to pašu! – mammīte teica.
Kādi jums bija 90.gadi? Divi mazi bērni, tikko sākts bizness, šķiršanās ar vīru, pieļauju, ka dramatisma netrūka.
Zināšanu jomā bija milzīgs mammas atbalsts par specifiskām lietām, kuras grāmatās neraksta.
Citādi – jaunības degsme un uzdrīkstēšanās, ka jābrauc, jāmeklē, jādara. Tagad ir vairāk baiļu, apsvēršanas, piesardzīgāka lēmumu pieņemšana.
Viens ir mācēt stādus izaudzēt, bet pavisam kas cits – prast tos pārdot.
Apzvanīju apkārtnes pilsētas, uzzināju, kur notiek kāds gadatirgus. Tad benzīntankos sarunāju, iznomāju piekabīti. Pati, kā nu mācēju, piekabināju to mašīnai, aizbraucu mājās, saliku stādus un braukāju pa tirgiem.
No reketa nebija bail?
Reizēm palīgos sarunāju draudzeni, lai nav pilnīgi vienai jābrauc. Bija situācijas, kad tā jokaini uz ceļa notika – kāda mašīna tā kā braucot grib piespiest maliņā. Bet tajā jaunības laikā bail nebija, un par laimi nekas slikts arī nenotika.
Vēlāk uz smagākiem darbiem jau varēju ņemt pirmos strādniekus – vīriešus, kas padarīja fiziski grūtākos darbus.
Pakāpeniski piepirkām klāt nedaudz zemes, mazliet arī dabūjām nomā, taču atrodamies uz pilsētas robežas, un te nav brīvu zemju.
Arī no šī aspekta stādaudzētava ir pateicīgs bizness tiem, kuriem ierobežoti zemes resursi – var veikt ļoti intensīvu darbu, izmantojot mazu zemes daudzumu.
Savukārt no ģeogrāfiskā viedokļa atrodamies pateicīgā vietā, jo neesam tālu no Rīgas.
Liepu mājaslapā rakstāt, ka strauja stādaudzētavas attīstība sākās 2000.gadā. Kas tad notika?
Liepām jauna dzīve sākās, kad satikos ar savu vīru Daini Apsi. Viņš ilgus gadus bija kokaudzētavas vietnieks Bulduros. Tā nu divas galvas un divas skolas – Dobeles un Bulduru – salikām kopā. 2000.gadā bijām pirmie, kas lielos apjomos sāka audzēt augļu koku stādus konteineros. Tos vairāk pērk piemājas dārziņu īpašnieki, jo konteinerstādi ir dārgāki un komercdārziem, kur stādus vajag lielos apjomos, lielāks pieprasījums ir kailsakņu stādiem. Jau no paša sākuma skaidri nolēmām, ka strādājam individuālajam sektoram, veikaliem. Un tikai papildus – komercdārziem, taču tiem nepiedāvājam lētāko cenu, bet individuālu pieeju, lai nedublētos ar kolēgiem. Šī izšķiršanās bija svarīga divu iemeslu pēc. Pirmkārt, tagad mums ir ļoti labas attiecības ar pārējiem kolēģiem, jo katram sava niša, nekāpjam cits citam uz papēžiem.
Otrkārt, strādājot uz privātajiem, nevis komercdārziem, neesam piedzīvojuši strauju izaugsmi, taču arī sāpīgus kritienus ne. 2000.gadu sākumā komercdārzu audzētājiem bija lielas subsīdijas, kas vēlāk samazinājās. Tās kokaudzētavas, kas specializējās uz komercdārziem, piedzīvoja apgrozījuma kritumu. Mēs to nejutām.
Taču mēs arī nezinām, kas ir biezie gadi. Mums tādu nebija. Tajā laikā labi gāja dekoratīvo stādu audzētājiem, jo cilvēki stādīja krāšņumaugus.
Toties, kad sākās krīze, dekoratīvie to ļoti izjuta, mēs krīzi nejutām. Mums viss vienmērīgi turpinājās, jo cilvēki pēkšņi attapās, ka var jau sulu un kompotu uztaisīt mājās, nevis pirkt.
Tagad pēc krīzes cilvēki kļuvuši zinošāki.
Kā ar vīru sadalāt pienākumus?
Vīrs vairāk atbild par praktisko darbu pusi: stādīšanu, augu aizsardzību, sezonas laikā katru nedēļu braukā pa mūsu filiālēm Rīgā un Ilūkstē, es vairāk atbildu par plānošanu, mārketingu, loģistiku, personālu. Bet kopumā mūsu stādaudzētavā tagad iesaistījusies visa ģimene. Pa abiem ar vīru esam izaudzinājuši sešus bērnus – divus manus dēlus, divus vīra dēlus un vēl abu kopīgās meitas. Taču nekad bērnus neesam šķirojuši, visi auguši kā mūsējie. Meitas ir pusaudzes, mācās skolā, bet dēli jau lieli, visi strādā Liepās un katrs mēģina atrast savu nisu, par ko uzņemties atbildību. Mums cītīgi palīdz arī mūsu vedekliņas.
Kā vērtējat Latvijas šķirņu sortimentu un stādu kvalitāti, salīdzinot ar kaimiņvalstīm?
Augļu koku stādu sortimenta ziņā Latvija ir īpaša – tik liela dažādība garšas, ienākšanās laiku ziņā nav ne Igaunijā, ne Lietuvā, ne Skandināvijā, nerunājot par Rietumeiropu.
Kad pagājušajā vasarā pie mums bija atbraukuši ekskursijā Vācijas stādaudzētavu saimnieki, viņi neticēja, ka mums ir vairāk nekā 80 šķirņu ābeļu stādi. Vairākas reizes pārprasīja, domāja, ka esam kļūdījušies valodā.
Latvijas unikalitāte ir, ka mūsu klimatam der Krievijas šķirnes, lielākā daļa igauņu un skandināvu šķirņu, daļa lietuviešu šķirņu, arī viena otra poļu šķirne. Turklāt mums pašiem ir spēcīgas savas šķirnes – gan vecās tautas selekcijas, gan jaunās mūsdienu selekcionāru radītās.
Mēs varam audzēt gan kailsakņus, gan konteinerstādus, gan liela auguma, gan samazināta auguma augļu kokus. Skandināvijā, piemēram, ir ļoti maz stādu ar kailām saknēm, jo viņiem pa ziemu salst ārā, taču viņi savukārt audzē gandrīz tikai liela auguma ābeles, jo tām dziļāka sakņu sistēma. Maza auguma ābelēm sakņu sistēma ir seklāka un bargās ziemās var izsalt. Polijā vispār vairs liela auguma ābeles neaudzē.
Polijas ābolu ir pilni veikali. Vai Polijas ābolu stādi neapdraud vietējās stādaudzētavas?
Es personiski esmu par to, lai mūsu konkurenti ir vietējās stādaudzētavas, jo Latvijas audzētavas piedāvā mūsu klimatam atbilstošas šķirnes. Lielākā daļa Eiropas šķirņu nav mums piemērotas. Tikai nedaudzas var pie mums labi augt. Taču Eiropas audzētavu sortiments var mūs apdraudēt tikai tad, ja ir nezinošs pircējs. Piemēram, salīdzinot ar citiem gadiem, šopavasar bija ļoti izteikta tendence, ka viena otra lielveikalu ķēde bija savedusi iekšā apšaubāmus stādus, dārzkopībā nezinoši cilvēki tos sapirka un vēlāk zvanīja gan mums, gan citiem kolēģiem un jautāja, ko ar tiem stādiem iesākt?
Vai kopumā Latvijas pircējs ir zinošs?
Jā, pirmkārt krīze atsauca cilvēkus atpakaļ pie prāta. Otrkārt, tagad dārzus stādā tie, kas tos tiešām vēlas kopt, jo kādu laiku atpakaļ augļu kokus stādīja subsīdiju dēļ. Bija situācijas, kad man piezvana kāds pircējs un izvēlas noteiktus stādus, bet nākamā dienā zvana viņa kaimiņs un saka- es arī gribu dārzu, man vajag to pašu! Tātad doma bijusi dabūt subsīdijas. Taču dārzs ir jākopj. Ar to, ka cilvēks nopērk bumbieri vai ķirsi, stāsts tikai sākas, nevis beidzas. Es tad parasti runāju līdzībās – kad iegādājaties mājdzīvnieku, jūs taču arī nevarat reizi mēnesī pie viņa pieiet un pārējā laikā to aizmirst. Tāpat ir ar stādu. Ir jāuzņemas rūpes, lai stāds un dārzs izaugtu. Novēlu visiem piepildīt stādaudzētavas „Liepas” moto: Iestādīti sapņi ražo! Jebkurā dzīves jomā.
Zaigas Apses padomi augļu dārza kopšanā
Kailsakņu stādu plusi un mīnusi
+ Vienāda vecuma kailsakņu stāds maksās nedaudz lētāk nekā konteinerstāds;
+ Ja audzis labā zemē un bijis pietiekami vietas, kur saknēm izplesties, kailsakņu stāds var būt spēcīgāks nekā konteinerstāds.
+Vieglāk transoprtēt, var vairāk ielikt mašīnā.
– Ierobežotais stādīšanas laiks. Ir jāpaspēj iestādīt salīdzinoši īsā laikā.
–Noteikti jāseko līdz, lai neiežūst sakņu sistēma līdz brīdim, kamēr kociņš iestādīts. (arī mašīnā vedot).
Konteinerstādu plusi un mīnusi
+ To var stādīt visu sezonu, kamēr zeme nav sasalusi.
+ Nopērkot var podiņu nolikt dārzā dažādās vietās un izmēģināt, kur tas labāk izskatīsies, bet iestādīt kaut pēc nedēļas.
– Dārgāks, jo papildus izmaksas par podiņu un kūdras substrātu.
– Konteinerstādi podā ātri žūst. Ja nopērkot uzreiz nepārstādiet zemē, neaizmirstiet aplaistīt.
Kā pareizi stādīt?
Agrāk, kad stādīja liela auguma ābeles, bija pieņemts, rakt lielas bedres, bagātīgi tās pildīt ar kūtsmēsliem.
Tagad samazinātā auguma ābelēm ir daudz kompaktāka sakņu sistēma, nevajag vairs rakt tik lielas bedres. Ja dārza zeme ir laba, to var arī neielabot, taču, ja stādāt ābeli, piemēram, smilšanā kāpu zemē, tā tomēr ir jāielabo.
Ja stādāt konteinerstādu smagā mālā vai pavisam smilšainā zemē, dobīti tomēr vajag ielabot – citādi stādiņa saknes, pieradušas pie bagātīgās podiņa augsnes, var negribēt cīnīties un izplesties tālāk sliktākajā augsnē. Sanāks, ka tās it kā iecementējas un sakņu sistēma neattīstas.
Stādot konteinerstādus,(obligāti, ja stāds ir ar lapām!) sakņu sistēmu nepurina, bet maksimāli cenšas saglabāt substrātu ap saknēm tā, kā tas bijis konteinerā – tā stāds nejutīs pārstādīšanu. Ja ap saknēm ir tīkliņš, to atstāj, neņem nost.
Stādīšanas dziļums jāprasa kokaudzētavās, jo katrai kultūrai ir savs dziļums. Iestādot maza auguma ābeli nepareizā dziļumā, var izaugt liela ābele.
Šoruden iestādītiem augļu kokiem drošības labad, sākoties patstāvīgam salam, piesedziet stumbru ar gaisa caurlaidīgu materiālu – agroplēvi, kādu tapešu rullīti vai egļu zaru, bet uz saknēm(ne uz stumbra !) derēs mulča.
Izvēloties šķirni, uzdodiet sev šādus jautājumus:
Cik daudz dārzā jums ir vietas augļu kokiem? Vai spēsiet samazinātā auguma ābeles nosargāt pret zaķiem un citiem dārza grauzējiem?
Kā spēsiet nolasīt ražu? Vai ir glabāšanas iespējas vēlākām šķirnēm?
Vai gribat vairāk saldo vai saldskābo šķirņu ābolus? Taču, ja izvēlēsities tikai saldās šķirnes, garšas var dublēties.
Jautājiet stādaudzētavā?
Pērkot plūmes, ķiršus, aprikozes,bumbieres– vai tās ir pašauglīgas šķirnes vai nepieciešami apputeksnētāji?
Ko izvēlēties kā apputeksnētāju? Atcerieties, ka Kaukāza plūmīte palīdz apputeksnēties daudzām, bet ne visām plūmju šķirnēm. Vajag tā, lai koki savstarpēji saziedas.
Cik tālu jāaug apputeksnētājkokam – reizēm pietiek, ka tas aug kaimiņa dārzā, bet vēlams tomēr pēc iespējas tuvāk. Noskaidrojiet, cik salcietīga ir konkrētā šķirne. Piemēram, bumbiere ‘Konference’ Ventspils pusē padosies labi, taču Madonas vai Gulbenes pusē ar to jābūt uzmanīgiem.
Vai šķirne nedos pārmērīgu ražu – ja tā, vai esat gatavi to normēt? Ja nenormēsiet, augļi būs sīki, neglīti.
Izvēlieties šķirnes ar atšķirīgiem ienākšanās laikiem, krāsām, garšas niansēm. Dārzs priecēs ar dažādību.
Der zināt
Latvijā ir tikai trīs pašauglīgas saldo ķiršu šķirnes – Stella, Lapins un Sunburst, bet nekas dzīvē nav ideāls. Šīm šķirnēm ir ļoti skaistas, lielas ogas, bet tās ir jūtīgākas pret salu ziemā un kaprīzākas.
Saldskābais ķirsis saldo neapputeksnēs – tās ir atškirīgas grupas.
Bumbierēm pašauglīgas ir ‘Pepi’, ‘Suvenīrs’, bet pārējām tuvumā vajag citu bumbieri.
No ‘Antonovkas’ sēkliņas neizaugs ‘Antonovkas’ šķirne, bet meženis, uz kura tāpat jāpotē(jāaco) šķirne, kaut vai tā pati Antonovka.
Viena no retajām, kas pa apmēram 80% saglabā līdzīgas šķirnes īpašības, audzējot no sava kauliņa, ir aprikoze. Pārējie augļu koki ir jāpotē, lai dabūtu vēlamo šķirni.
Kā veidot apdobi?
No smagām velēnām brīva apdobe ir viena no svarīgajām lietām, caur apdobi koka saknēm tiek klāt gaiss un mitrums. Apdobi rok proporcionāli vainagam. Senākos gados, kad dārzos audzēja lielos kokus, ap stumbriem bija zāle, bet tad rindstarpās uzturēja melno papuvi, jo lielajiem kokiem bija lielākas saknes un rindstarpās tām tika klāt gaiss un ūdens.
Tagad, kad stāda mazākus kokus, saknes ir tuvāk stumbram, tāpēc apdobe jāveido vainaga lielumā ap stumbru.
Apdobi uzrok un var mulčēt ar rupju šķeldu (vienīgi jāuzmanās, lai tā nav no skuju kokiem, tad tā būs pārāk skāba un būs nepieciešams papildmēslojums). Skāba augsne it īpaši nepatīk ķiršiem un citiem kauleņkokiem. Ja kokam pietrūkst slāpekļa un augsne par blīvu, to var redzēt jau pavasarī – lapas vasaras sākumā ir gaišāk zaļas, neveidojas jaunais zaru pieaugums. Vasaras gaitā apdobi var mulčēt arī ar dārzā nopļauto zāli.
Autors: Solvita Smiļģe
Foto: Gvido Kajons